Labdien. Mana problēma ir šāda, reizēm jūtu, ka kaut kur iesprūstu.
Konkrētāk, nepārtraukti nepieciešams kāds, kam pieķerties kaut vai domās. Bet
es atskārstu, ka man šo cilvēku nevajag. Es pat to apzinos ar prātu, bet ne ar
sirdi. Man ir izdevies pāris cilvēkus atlaist un ir kļuvis vieglāk, vairs nav
nekādu problēmu kontaktēties ar šiem ‘atlaistajiem’ cilvēkiem, bet tad sapratu,
ka visu laiku ir jābūt kādam vienam par ko domāt un nav spēka ’atlaist’.
Iespējams tas ir tāpēc, ka ir nepieciešama mīlestība un rūpes, kas iztrūkst.
Spēju aizvietot šīs sajūtas ar daudz dažādām interesēm, bet, kad uznāk
‘melnie’, tad nevar saņemties nekā – ar prātu tikai apzinos, bet griba izplēn.
Sāku apsvērt domu, ka varbūt man vajadzētu apmeklēt psihologu? Vai šī būtu īstā
palīdzība, kuru meklēt? Ko Jūs ieteiktu man darīt?
Labdien, Agnese!
Izklausās, ka esat sevis izzināšanas
procesā un vēlaties rast iespēju palīdzēt sev grūtos dzīves brīžos. Iestrēgšana
ir dabisks process, kad cilvēks ir ceļā uz kādu noteiktu mērķi. Tomēr svarīgi
apzināties kā šo iestrēgšanas brīdi novērst vai virzīt tālāk. To varētu
skaidrot kā brīdi, kad ir iespēja izvērtēt, kur esmu, ko šeit daru un vai
vispār esmu, vai neesmu uz pareizā ceļa
Domājot par Jūsu pieķeršanās stāstu,
gribas teikt, ka cilvēks ir sociāla būtne, tad iespējams arī saprotams kādēļ
vēlaties kādam pieķerties. Dzīve ir kā piedzīvojumu grāmata, Jūs varat to šķirstīt
šurpu – turpu, kavēties atmiņās, bet varat arī izvēlēties šajās lapās vairāk
neskatīties!
Patiesi ieteiktu Jums apmeklēt
psihologu, jo tas varētu būt veids kā atrast tieši savas pareizās atbildes
noteiktā dzīves ceļā!
Kā var adoptēt bērniņu, kur var atrast nepieciešamo informāciju un
nosacījumus, lai varētu adoptēt? Kur vērsties?
Agnese
Sveicināti, Agnese!
Lai apzinātu
adopcijas nosacījumus aicinu Jūs iepazīties ar Ministru kabineta noteikumiem
Nr.111, kuri nosaka kārtību, kādā adoptējami bērni. Sk.šeit:http://likumi.lv/doc.php?id=72987
Informēju arī, ka adopcijas
norises gaitu pārrauga bāriņtiesa, tādēļ ja esat nolēmusi uzņemt bērnu savā
ģimenē, tad jāvēršas šajā institūcijā, kas atrodas Jūsu deklarētās dzīvesvietas
pašvaldībā.
Labklājības
ministrija ir izstrādājusi detalizētu informāciju, kur soli pa solim varat
iepazīties ar to, kā tiek organizēta un izskatīta adopcijas kārtība.
Nepieciešamo informāciju varat apskatīt šeit: http://www.lm.gov.lv/text/1550
Lai Jums veicas!
Atbildi sagatavoja: sociālā darbiniece Laima Valpētere
Labdien, mani vecāki ir atkarīgi no alkohola jau ilgus gadus, kur var
vērsties, ja vēlos viņiem palīdzēt? Bet viņi paši neatzīst savu atkarību. Kā
viņus mēģināt ieinteresēt dzīvei, ja viņi neredz jēgu dzīvei pat savos bērnos? Agnese
Labdien, Agnese!
Vispirms vēlos teikt paldies par uzdrīkstēšanos atklāt un runāt par grūtībām
kādas esat novērojusi savā ģimenē. Diemžēl alkohola atkarība ir plaši izplatīta
un vairums alkohola atkarīgie cilvēki paši saviem spēkiem nespēj pārvarēt savu
atkarību. Un līdzīgi kā Jūsu vecāku gadījumā tie to nemaz neatzīst. Atkarība
var sākties ar pavisam parastu iedzeršanu piektdienu, sestdienu vakaros vai
tikai svētku reizēs, tā var veidoties vairāku gadu garumā un cilvēks to patiesi
pats nemaz nemana. Tipiskākais atkarīgā viedoklis parasti skan tā: „Es visu
kontrolēju, es pats varu visu jebkurā brīdī pārtraukt!” Alkohols tā ir slimība,
lai to izārstētu cilvēkam ir nepieciešama speciālistu palīdzība. Palīdzību
alkohola atkarībā var sniegt sociālais darbinieks, psihologs, psihoterapeits,
psihiatrs, vai atkarības profilakses speciālists. Šie ir profesionāļi ir
kompetenti palīdzēt rast risinājumu dažāda rakstura problēmās un arī alkohola
atkarības gadījumā varat vērsties pie tiem, ja vēlaties palīdzēt saviem
vecākiem. Sadarbībai jābūt regulārai, jo persona, kas pārtraucot lietot
alkoholu jebkurā brīdī pastāv risks „krist atpakaļ” un pielietot zināmos
uzvedības modeļus, jo jaunus uzvedības/ darbības ir grūti uzreiz mainīt. Tomēr
darbs visveiksmīgāk ir iespējams, tad ja pati persona ir motivēta mainīt savu
dzīvi un iesaistīties problēmas risināšanā, pretējā gadījumā tā ir lieki
iztērēta enerģija. Protams, saprotama Jūsu vēlme vecākiem palīdzēt, tāpēc
ieteicams ar vecākiem par to runāt. Svarīgi ir pašam izprast notiekošu un
veidot sarunu par novēroto, izrādot rūpes un nenosodīt!
Jāteic, ka Jūsu vēstulē ir jūtams, ka esat
norūpējusies par saviem vecākiem. Un tas ir pavisam saprotami, jo tā ir Jūsu
ģimene un Jums tā nav vienaldzīga. Tāpēc būtiski, lai saprastu, kas tieši Jums
palīdzētu sniegt atbalstu vecākiem un, lai rast spēku sevī, ieteiktu Jums
apmeklēt atbalsta vai pašpalīdzības grupas atkarīgo cilvēku tuviniekiem. Ja
dzīvojat Rīgā, tad šos pakalpojumus varat saņemt bez maksas. Pievienoju vienu
no piemēriem, kur varat painteresēties vairāk par pašpalīdzības grupām:
Nepārvērtiet vecāku problēmu par savu, jo tad nemaz
nemanot kļūsiet par līdzatkarīgu personu. Vecākiem pašiem ir jāiemācās tikt ar
savu dzīvi galā, tāpat atrast dzīves jēgu. Atkarīgās personas bieži meklē kādu,
kas uzņemtos rūpes par viņiem, esot bezpalīdzīgi un nevarīgi.
Labdien, vai varat mani pakonsultēt kur
vispār var apgūt sociālā darbinieka profesiju? Un kādām prasmēm strādājot šajā
amatā būtu jāpiemīt? Uz kādu ideju balstās sociālais darbs kā tāds?
Paldies!
Anna
Labdien, Anna! Priecājos, ka
izrādāt interesi par sociālā darbinieka profesiju. Jāteic, ka neesat vienīgā,
kurai ir radies šāds jautājums, diskusijas par šiem jautājumiem ir radušās arī
starp daudziem sabiedrības locekļiem. Līdz ar to pieņemu, ka Jums sniegtā atbilde
noderēs arī citiem interesentiem un mūsu portāla lasītājiem.
Ja vēlaties apgūt sociālā
darbinieka profesiju, tad pašreiz Rīgā šādas studiju iespējas piedāvā tādas
augstākās izglītības iestādes kā Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas
Universitāte, Psiholoģijas augstskola, Vadības un sociālā darba augstskola
„Attīstība”, Latvijas Kristīgā akadēmija, savukārt ārpus Rīgas iespējams studēt
Daugavpils Augstskolā vai Liepājas Universitātē. Detalizētu informāciju par
studiju programmu vai studiju norisi skatiet augstskolu mājas lapās.
Informācija par sociālā
darbinieka prasmēm iesaku apskatīt profesijas standartā. Pieejams internetā:
Savukārt, runājot par Jūsu
jautājumu izskaidrot sociālā darba ideju, saskatu nepieciešamību atsaukties pēc
Latvijas likumdošanas Sociālās palīdzības un pakalpojuma likumu, kas nosaka, ka
sociālais darbs ir: „profesionāla darbība, lai palīdzētu personām, ģimenēm,
personu grupām un sabiedrībai kopumā veicināt vai atjaunot savu spēju sociāli
funkcionēt, kā arī radīt šai funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus” (..)Sociālā
darba mērķis ir palīdzēt personai,
ģimenei un personu grupai noteikt, atrisināt vai mazināt sociālās problēmas,
attīstot pašas personas resursus un iesaistot atbalsta sistēmas.[1]
[1]Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums
Ceru, ka būšu palīdzējusi atrast
atbildi uz Jūsu jautājumu! Vēlu veiksmi Jums turpmāko ceļu meklējumos!
Labdien. Laikam esmu nonākusi apburtā lokā un pati vairs neredzu izeju no savas situācijas. Dzīvoju ar vīru un trim meitām māsas mājā. Sākot ģimenes kopdzīvi vienmēr domāju, ka beidzot būs piepildījusies daļa no mana dzīves mērķa. Bet kaut kur dzīves ceļā apmaldījos. Šobrīd mans vīrs nestrādā un es viena uzturu ģimeni. Jā, mūs ļoti smagi skāra krīze valstī.Vīrs neko nedara. Sākumā pēc atlaišanas no darba bija depresīvs, bet tagad viss it kā labi, bet augām dienām viņš to tik vien dara kā sēž mājās un spēlē datorspēles. Reizēm man šķiet, ka viņa nemaz nav. Kā sieviete vienmēr esmu vēlējusies, lai vīrietis par mani arī spētu rūpēties. Bet to vairāk nejūtu.Esmu izmēģinājusi visu ko. Pat nemaksājusi par internetu, bet tas neko nemaina. Izņemot to, ka viņš sāka staigāt apkārt un es sabijos, ka būšu izjaukusi pati savu ģimeni. Dažreiz šķiet, ka viss manas vainas pēc. Varbūt arī man aiziet no darba... Bet nezinu vai tas ko mainīs. It kā saņemam atbalstu no sociālā dienesta. Mans darbinieks ieteica man meklēt palīdzību pie psihiatra. Bet es nevaru to atļauties, jo meitām jāmaksā par dārziņu un ēst jāpērk. Sakiet lūdzu, ko man iesākt? Varbūt man samierināties?Varbūt to visu var atrisināt citādi? Bet vēlētos saglabāt anomitāti, lai vīram nākotnē nebūtu problēmas, jo viņš tā jau ir depresīvs. Ar nepacietību gaidīšu atbildi.Inga
Labdien Inga!
Pēc Jūsu stāsta saskatu datorspēļu atkarību Jūsu vīram un līdzatkarības iezīmes arī Jums. Jūs stāstāt, ka vīrs pēc atlaišanas no darba bija depresīvs, šobrīd spēlē datorspēles un pat pēc Jūsu lūgumiem un darbībām situācija nav mainījusies. Tomēr vēlos Jūs iedrošināt nepadoties un neatstāt esošo situāciju tādu kāda tā ir pašreiz! Neatstājiet ne sevi, ne bērnus novārtā, jo Jūsu un vīra spēkos situācija ir izmaināma, ja vien problēma tiek atzīta. Nevainojiet sevi un neignorējiet savas sajūtas, jo tās Jums šobrīd pasaka būtisko! Līdz ar to, noteikti ieteiktu gan Jums, gan vīram meklēt atbalstu pie psihologa vai atkarības profilakses speciālista, kura apmaksu var izskatīt Jūsu pašvaldībā esošais sociālais darbinieks.
Papildus informācija par Rīgā esošajiem atkarības profilakses speciālistiem sk,šeit:
Labdien, sakiet lūdzu kādos jautājumos mani var konsultēt sociālais darbinieks?
Nezinu vai šis jautājums varētu būt tāds, kur man varat palīdzēt, tomēr riskēšu jautāt..jo sliktāk jau man nepaliks. Diemžēl dzīvē gadījies tā, ka pēc 20gadu kopdzīves esmu zaudējusi vīru un palikusi viena ar trim bērniem(5, 15 un 20gadu veci). Esmu dzirdējusi, ka patiesībā varu pieprasīt palīdzību no Valsts, jo tagad esmu atraitne bet nezinu, kur tas ir un kas man jādara. Pati algotu darbu nestrādāju. Dažreiz vienīgi piestrādāju par frizieri un tirgū. Naudu man sūta arī vīra tēvs no Vācijas. Ar bērniem dzīvojam pieticīgi, tomēr pēc vīra zaudējuma jūtos sašutusi un bail, ka vairs viena nespēšu savilkt finansu maciņu.
Marta
Labdien,Marta!
Prieks, ka meklējat palīdzību un atklājāt savu stāstu. Jūsu uzdotais jautājums ir sociālā darbinieka kompetencei atbilstošs.
Cik noprotu vīra zaudējums noticis nesen un šobrīd esat sašutusi par esošo situāciju un īsti nezināt kā turpmāk sevi un ģimeni nodrošināt finansiāli bez vīra atbalsta. Iepazīstot Jūsu aprakstīto situāciju varu Jums ieteikt vērsties Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā un nokārtot apgādnieka zaudējuma pensiju. Lai noskaidrotu tuvāk Jūsu dzīvesvietai esošās filiāles atrašanās vietu, apskatiet VSAA mājas lapu, lūk arī links un papildus pieejamas koordinātes:
Labdien! Es ilgstoši saņemu sociālos pabalstus, nestrādāju.
Audzinu viena bērnu, papildus mācos augstskolā, to piedāvāja bezdarbnieki. Esmu
noslogota, jo ir jāved bērns uz skolu, pēc skolas jāved mājas, studijas, jāsagatavo
augstskolai uzdotais, bērns laiku pa laikam slimo. Man vienkārši nav laika
strādāt, vienīgi uz pusslodzi. Sociālais dienests pārmet man, ka nestrādāju. Nesaprotu,
kā sociālais dienests var piespiest mani iet strādāt?
Margarita
Labdien Margarita!
Tas ir
apsveicami, kad šajā laikā, kad lielākajai daļai cilvēku ir ierobežoti
līdzekļi, lai uzsāktu studijas kādā no augstskolām, Jums tas ir izdevies ar NVA
palīdzību. Atzinīgi novērtējuJūsu rūpes
par bērnu, kas protams prasa arī laiku. Taču strādāt algotu darbu- tas ir
lielisks veids kā pierādīt un apliecināt citiem savas spējas un prasmes, kuras
Jums noteikti netrūkst un domāju, ka tieši tāds ir Sociālā dienesta mērķis.
Protams, Jums ir taisnība - Sociālajam dienestam nav tiesību Jūs piespiest iet
strādāt. Taču Jums arī jāsaprot, ka visu mūžu arī nevarēsiet dzīvot no sociālajiem
pabalstiem, jo Jūsu situācijā neredzu iemeslu, kāpēc nevarat strādāt. Sociālais
Dienests vēlas Jums palīdzēt uzlabot Jūsu sociālo situāciju, motivējot Jūs meklēt
darbu. Arī Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 7. pants nosaka
par klienta pienākumiem :
1) aktīvi
iesaistīties savas problēmas risināšanā, pildot līdzdarbības pienākumus, tajā
skaitā piedaloties sociālās rehabilitācijas pasākumos darba un sociālo prasmju
saglabāšanai, atjaunošanai un apgūšanai;
3) aktīvi
darboties, lai palielinātu savu pelnītspēju un ienākumus.
Padomājiet labi par to, jo ekonomiskā krīze
mūsu valstī nebūs mūžīgi, un kā jau iepriekš minēju bērns nevar būt par
šķērsli, lai nestrādātu. Jums būs augstākā izglītība, līdz ar to darba tirgū
būsiet konkurētspējīga, lai pretendētu uz labi atmaksātu darbu.